Roberts Kraigs iedala komunikācijas teoriju pasauli septiņās tradīcijās: 1. semiotiskā tradīcija – komunikāciju veido zīmes, 2. fenomenoloģijas tradīcija – teorijas šajā tradīcijā pieņem, ka cilvēks efektīvi izskaidro savu pieredzi un caur šo pieredzi izskaidro pasaules procesus, 3. kibernētikas tradīcija – informācija pārraide, kura notiek tehniskā vai bioloģiskā kanāla veidā panākot maksimālu efektivitāti, 4. sociālpsiholoģiskā tradīcija – komunikācija, kura notiek ar sociālo grupu mijiedarbību, 5. sociokulturālā tradīcija – komunikācija ir veids, kā uzturēt sociālo kārtību un mijiedarbību starp cilvēkiem kā sabiedrības veselums, 6. kritiskā tradīcija – palīdz saprast varas struktūras un ideoloģijas, kas valda sabiedrībā, 7. retorikas tradīcija – komunikācija, kura notiek ar vēstījuma izklāstu. Mēs uzlūkojam šīs tradīcijas kā tradīcijas, kuras ir veidotas no līdzīgiem zinātnieku veidotiem pieņēmumiem par komunikāciju, interesēm un veidiem kā var strādāt. Dažas no šīm tradīcijām ir pretstats vienai vai otrai tradīcijai, tomēr dažas no šīm tradīcijām pārklājas. Kā grupa, šīs tradīcijas nosaka pietiekoši lielas saistības, lai ļautu mums uzlūkot komunikācijas teorijas, kā viena otrai līdzās pastāvošu, un ļauj mums saprast to galvenās līdzības un atšķirības.11
Visas šīs tradīcijas ir atšķirīgas viena no otras, jo ja tā nebūtu tad tās nebūtu viena no otras atdalītas un pildītu vienādas funkcijas. Katrai tradīcijai ir sava pieeja kā skaidrot, izvērtēt un grupēt dažādās komunikācijas teorijas un līdz ar to katrai tradīcijai veidojas savas raksturīgās iezīmes kā piemēru varu minēt, manuprāt, pilnīgi dažādas tradīcijas retorikas tradīcija, kura notiek ar vēstījuma izklāstu un sociālpsiholoģiskā tradīcija, kurā komunikācija notiek ar sociālo grupu mijiedarbību.
…
