Liriskais „Es” dzejoļu krājumā runā par citādo, par atšķirīgo, par domas neierobežotību, kas sniedzas pāri vispārpieņemtajam. Tieši taurenis ir šī atšķirīgā veidols, jo taureņi ir ārpus taisnvirziena pasaules. „Taureņi ir brīvi”, un tā ir brīvība, kas caurvij krājumu, saucieni pēc brīvības, alkas pēc atdzimšanas. Protams, krājumā iekļautas Imantam Ziedonim raksturīgas atziņas, piemēram, vientulība kā rehabilitācija, kad iespējams paslēpties no pasaules un būt „taureņu vidū brīvam bez taureņiem”, dabas sargāšanu, pieredzes nozīme lēmumu pieņemšanā, sava ceļa rašana, uzdrīkstēšanās sapņot, uzdrīkstēšanās pieņemt lēmumus, jo mums katram „ir ceļa priekšlikums” u.c.
Dzejoļu krājumā liriskais „Es” ir cieši saistīts ar dabu. Dzejā gan sabiedrība, gan norises tajā tiek skaidrotas, velkot paralēles ar dabu, dzīvo būtņu darbībām, piemēram, frāzi - „lai puķi dabūtu, ir jānoliecas” – es skaidroju tā – lai mērķi sasniegtu, ir jāpapūlas. Dzejnieks uzrunā tautu „caur taureņiem”, izmantojot tos, lai pavēstītu, ka „pirmkārt, ap savējiem jādejo”, ka stāvēs reiz rakstīts - „Balti, jauns tauriņveida zvaigznājs”, ka „nekādi mērnieklaiki nevar izmērīt šos taureņus”.…
