Radioaktīvais piesārņojums

Radioaktīvais piesārņojums ir viens no bīstamākajiem piesārņojuma veidiem, tāpēc lai izprastu piesārņojuma ietekmi uz vides kvalitāti, ekosistēmām un dzīvajiem organismiem, ir svarīgi ir noskaidrot radioaktivitātes fizikālās īpašības, tās izcelsmes avotus un ietekmi uz dzīvajiem organismiem.
Darbā ir ietvertas nodaļas, kas apskata radioaktivitātes atklāšanas vēsturi, aplūko to kā fizikālu parādību, sniedz ieskatu par radioaktivitātes mērvienībām, kā arī parāda radioaktīvā starojuma avotus un skaidro tā ietekmi uz dzīvajiem organismiem.
Fizikālo atklājumu virkni ievadīja vācu zinātnieks Vilhelms Konrāds Rentgens, kurš 1895. gadā atklāja līdz tam nepazīstamu , cilvēku maņu orgāniem neuztveramu staru veidu – X starus. Tie deva iespēju redzēt cauri necaurspīdīgiem priekšmetiem un fotografēt šo priekšmetu iekšējo, blīvuma ziņā atšķirīgo struktūru. Šos starus vēlāk nosauca atklājēja vārdā par rentgenstariem. Gadu vēlāk franču fiziķis Antuāns Anrī Bekelers novēroja urāna sāļu jaunu īpašību – izstarot neredzamus starus ar lielu caurspiešanās spēju. Vielu īpašību izstarot neredzamus caurspiesties spējīgus starus vēlāk nosauca par radioaktivitāti, bet pašus elementus – par radioaktīviem elementiem. Bekelers novēroja, ka ķīmiskā savienojuma veids, temperatūra, spiediens, elektriskie un magnētiskie lauki to neiespaido. Tas norādīja uz vēl nezināmu elementu īpašību, kuras noskaidrošanai rūpīgus eksperimentu uzsāka poļu zinātniece Marija Skladovska Kirī un viņas vīrs Pjērs Kirī. 1899. gadā angļu zinātnieks Ernsts Rezerfords pierādīja, ka radioaktīvais starojums sastāv no diviem komponentiem, kuri atšķiras ar dažādu caurspiešanās spēju - alfa un beta stariem. Pēc gada Villards pierādīja vēl trešo radioaktīvā starojuma komponentu – gamma starus, kuru caurspiešanās spēja ir vislielākā. Pirmie eksperimenti prasīja daudz zinātnieku dzīvību, jo tikai 1902. gadā sāka pētīt radioaktivitātes negatīvo ietekmi uz dzīvajiem organismiem. (1.,2., 3.) …