Man gribētos savu referātu sākt ar Jeļenas Staburovas vārdiem no raksta «Viņš devās ceļā īstajā laikā un virzienā»: «Dīvaini. Latvijā dzīvojis un strādājis ievērojams sinologs, par kuru raksta pētnieki Krievijā un Vācijā, bet mūsdienu Latvijā par viņu zināms gaužām maz. Tikai reizēm kāds latviešu inteliģents kā kuriozu pasaka citiem: «Vai tu zini, ka valodnieks un etngrāfs Pēteris šmits pratis ķīniešu valodu?»[3;6] Te mēs nonākam pie atziņas, ka par pēteri šmitu Latvijā vairāk runā tikai pēdējos gadu desmitos un vairāk tikai augstskolās.
Zinu, kopumā valodnieki ir devuši lielu iegudījumu valodu attīstībā, bet nezinu, ko kurš valodnieks ievērojamu izdarījis. Man ir prieks, ka šoreiz varēšu iepazīt viena valodnieka, Pētera Šmita, devumu.
Pēteris Šmits ir dzimis 1869. gadā un dzīvojis, darbojies kā folklorists, etnogrāfs, valodnieks līdz pat 1938. gadam, kad arī miris. Pirmās mājas bija Raunas pagasta Lisēniešu Pekša lauksaimnieka ģimenē.
Viņš ieguvis tā laika zemnieka bērnam vēl reti saniedzmus izglītības kalngalus- beidzis pagasta un draudzes skolas, Rīgas guberņas ģimnāziju (1891).[1] Studējis slāvu filoloģiju Maskavas universitātē (1891 -1892), austrumu tautu valodas Pēterburgas universitātē (1892 - 1896).Te filoloģijas fakultātes Austrumu valodu nodaļā studējis ķīniešu, mandžūru, mongoļu un kalmiku valodu. Cītīgu un sistemātiski apgūstot svešās austrumu valodas, studiju gados sev visvairāk mantojis no tolaik izcilākā krievu sinologa V. Vasiļjeva, kas bez ķīniešu un mandžūru valodas lasījis arī ļoti plašu un daudzpusīgu četrgadu kursu par ķīniešu literatūru. [..] Klausījies arī toreizējā docētāja E. Voltera lekcijas par leišu valodu. [2;112]…
