Cilvēka pilnveides ideja augstāko pakāpi sasniedz 18. un 19. gs. mijā, kad no apgaismes to savā domāšanā pārņem romantisms, sakāpinot līdz galējībai tā, ka nu jau divas simtgades Eiropas filozofija vairās no iespējas atgriezties pie skaistās dvēseles ilgām (1,126). Esejā par 19.gs. ētiskas problēmām es apskatīšu romantisma ētiku, kā arī F. Nīčes darbu „Tā runāja Zaratustra”, lai noteiktu tā laikā aktuālās ētiskās problēmās.
Pārskatot romantisma ētikas pārstāvja A. Šopenhauera nodarbi, varu pateikt, ka romantisma laikmeta problēmas bija: ļaunuma problēmas, brīvības problēma un tāda problēma, ka cilvēks skatās uz pasaule caur plīvuru. Īstenība problēmas paradās zemtekstā. Par ļaunumu A. Špenhauers runā tā „…principi, imperatīvi, tāpat kā paraugs, var padarīt rīcību daudzveidīgāku, taču būtība paliek: viena un tā pati ļaunuma pakāpe var vienā tautā izpausties slepkavībās un kanibālismā, citā - daudz smalkāk un apslēptāk - galma intrigās, viltū, ierobežojumos, taču ļaunuma būtība no tā nemainās.” (1,131) Izlasot šādu izteicienu, es secināju, ka romantisma ētika liek akcentu uz ļaunuma problēmām. A. Šopenhauers nedod padomu kā ar to cīnīties, manuprāt, cīņa pret ļaunuma problēmu ir bezjēdzīgā, jo tik un tā tās pastāvēs jebkurā formā. …
