Kā zināms, mūsu laikmets ir informācijas laikmets. Mācoties skolā, institūtā, taisot web-saitu, apspriežot dienas jaunumus mēs pastāvīgi atrodamies kādu cilvēku ideju, domu, izteikumu apspriešanas sfērā. Jāņem vērā, ka, izmantojot svešu ideju, nepieciešams minēt tās autoru. Tātad, vienkāršojot vārda definīciju, plaģiātisms ir svešu ideju un vārdu izmantošana bez atsauces uz informācijas avota autoru.
Jau no mazotnes bērns saskaras ar plaģiātismu – tikai to viņš vēl neapzinās. Piemēram, bērns iepazīst pasauli zīmējot, un drīz ievēro, ka pārkopējot kādu attēlu no grāmatas iznāk skaisti. Bērns tādējādi neapzināti nodarbojas ar sveša darba reproducēšanu bez autora atļaujas, it kā uzskatot iegūto zīmējumu par savu.
Vēlāk, skolā, bērns iemācās špikot, t. i., uzdot kāda cita domas, idejas, secinājumus par saviem. Bērns zina, ka tas ir negodīgi, bet dara to savās interesēs, lai iegūtu augstāku vērtējumu.
Neapšaubāmi, plaģiātisms ienāk mūsu dzīvē jau tās agrajos posmos un iesakņojas mūsu apziņā. Plaģiātisms ir daļa no pasaules uztveres, un noteiktos brīžos tas ir pat veselīgs, taču šoreiz runāsim par plaģiātismu kā autortiesību neievērošanu un pārkāpšanu mūsdienu informācijas sabiedrībā.…
