Andrejs Pumpurs savā eposā „Lāčplēsis” ir atveidojis divus būtiski atšķirīgus sieviešu tēlus – Spīdalu un Laimdotu.
Spīdala simbolizē daili un gudrību, bet Laimdota, manuprāt, ir gluži kā latviešu senās dievības Māras simbols – maiga, mīļa, labsirdīga un sirdsgudra.
Andrejs Pumpurs Spīdalas ārējo veidolu literāri ir attēlojis kā greznu, ārišķīgi skaistu, bet aukstu:
„Rotājās gredzeniem, krellēm pie loga;
Jaunekle īsta skaistule bija,
Tumšbrūnām, zvēroti dedzīgām acīm.
Tomēr tai trūka tāds mīlīgais jaukums...”
„Skaistumu tādu tas nebija redzēj’s;
Spīdalas acis raudzījās droši,
Burvīgas liesmas spīdēja tanīs...”
„Bruņojās pretim asajām bultām,
Šautām iz Spīdalas zvērošām acīm.”
„Spīdala rādījās pate tik skaista,
Burvīgi skaista, vildama ļoti...”…
