Paralēli ūdens pulkstenim, cilvēki sāka izmantot tā pretstatu — uguni. Kāds vēsturei nezināms arābs ievēroja, ka svece deg ļoti vienmērīgi un tas viņam lika pielikt to pie sienas un sadalīt sveces degšanas laiku iedaļās. Atlika tikai izliet daudzas vienāda izmēra sveces, un degošs smilšu pulksteņa analogs bija radīts.
Visiem šiem laika mērīšanas rīkiem bija divas kopīgas pazīmes — tie bija ļoti neprecīzi un ar tiem varēja izmērīt noteiktus laika sprīžu. Tos nevarēja izmantot kā pulksteņus mūsdienu izpratnē.
Diemžēl ūdens, pateicoties savām fizikālajām īpašībām, nav pati pateicīgākā viela precīziem laika mērījumiem, tāpēc, īsu laika intervālu mērīšanai sāka izmanot smilšu pulksteņus. Tāds pulkstenis bija nemitīgi jāuzmana - savlaicīgi jāapgriež trauks otrādi un jāfiksē stundu skaits.
…
