Ziņas par ekonomiku kā par zinātni ir no 1615.gada. Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēks, tā ekonomiskā rīcība un centieni apmierināt savas vajadzības.
Par ekonomiku sauc taupīšanas mākslu ierobežotu resursu un neierobežotu vēlmju apstākļos.
Vārds ekonomika mūsdienās tiek lietots diezgan daudzās nozīmēs, arī ekonomikas definīcijas ir vairākas – citas vienkāršākas, citas sarežģītākas. Tas ir tāpēc, ka ar vārdu ekonomika saprot gan tautsaimniecību, gan jaunsaimniecisku pieeju. Ekonomika nozīmē taupīt un līdz ar to viens no vienkāršākajiem veidiem kā definēt ekonomiku ir:
Ekonomika ir mācība par to kā cilvēkam jāveido sava saimnieciskā dzīve.
Cilvēkam nav iespējams atrasties ārpus ekonomikas tāpēc cilvēka labklājība ir atkarīga no sabierības sociāli ekonomiskās iekārtas. Ja ir gudra ekonomiskā iekārta, tad tauta ir brīva un bagāta un darbs ir auglīgs. Pretējā gadījumā, kad cilvēki ir atkarīgi, tad rodas nabadzība un piespiests darbs, kas savukārt ir neproduktīvs.
Cilvēku sabiedrības progresu nodrošina vajadzību un ražošanas nemitīgu attīstību. Vajadzību piepildījums dod impulsu jauniem meklējumiem ražošanā, bet tās attīstība nosaka jaunu vajadzību rašanos. Starp vajadzībām un ražošanu pastāv atgriezeniskā saite:
Sākotnēji vajadzību apmierināšanu (cēloni) prasa nobeigtu ražošanas attīstību (sekas), tālāk ražošanas attīstība jau kā cēlonis rada līdz šim nezināmās vajadzības sekas.…
