Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī bija Latvijas valstiskuma sākums, tomēr pati neatkarības pasludināšana vēl nenozīmēja, ka jaunajai valstij jau būtu pilnībā izveidota politiskā, administratīvā un tiesiskā sistēma. Pirmajos valsts pastāvēšanas gados Latvijai vienlaikus vajadzēja aizstāvēt savu neatkarību militāri, izveidot valsts pārvaldes institūcijas, organizēt ekonomisko dzīvi, noteikt pilsonības un pašvaldību jautājumus, panākt starptautisku atzīšanu un sagatavot demokrātiski ievēlētas valsts pārstāvniecības izveidi. Līdz Satversmes Sapulces ievēlēšanai likumdevēja funkcijas pildīja Latvijas Tautas padome, kas bija izveidota politisko spēku vienošanās rezultātā un nevarēja būt tautas vēlēts parlaments, jo kara un okupācijas apstākļos vispārējas vēlēšanas nebija iespējams sarīkot. Tautas padome pieņēma vairākus jaunās valsts izveidei nepieciešamus tiesību aktus, tostarp Satversmes Sapulces vēlēšanu likumu, un darbojās līdz 1920. gada 30. aprīlim. Kad militārā situācija bija stabilizējusies un bija radīti apstākļi vēlēšanu organizēšanai, kļuva iespējams īstenot jau 1918. gadā pausto principu, ka Latvijas valsts galīgā politiskā iekārta jānosaka demokrātiski ievēlētai Satversmes Sapulcei.…
