Tāpat kā visas citas tautas, arī latviešu senči savu vajadzību apmierināšanai bija spiesti apvienoties. Visciešāk apvienojās un sakarus savā starpā uzturēja sevišķi radinieki. Par radinieku pamata šūniņu uzskatāma ģimene, kas sastāvēja no tēva, mātes un bērniem. Senlatviešu ģimene dzīvoja un strādāja vienā istabā un vienā sētā. Galvenais ģimenes dzīves noteicējs un rīkotājs bija tēvs.
Kad dēli bija pieauguši un apprecējušies, viņi arī pēc tam ļoti bieži palika kopā ar sievām un bērniem sava tēva sētā. Visi sētas iedzīvotāji uzturējās vienā istabā, kopā strādāja visus mājas un lauku darbus un ēda visi pie viena galda. Viņi visi bija vienu radinieku saime(lielģimene), kuras rīkotājs un vadītājs bija saimnieks. Bez radiniekiem saimē varēja ietilpt arī kādi svešinieki(kalpi un kalpones); tomēr tās galvenā sastāvdaļa bija vienā sētā dzimušie un uzaugušie asinsradinieki.…
