Lirikas galvenais saturs atšķirībā no citiem daiļliteratūras veidiem ir dzejiskos tēlos, sintaktiski izteiksmīgā un ritmiskā valodā paustās autora pārdomas un izjūtas, viņa subjektīvā attieksme pret dzīves parādībām.1
Referāta izpētes objekts ir Aspazijas dzejoļu krājums „Raganu nakts”. Krājuma nosaukums vedina domāt par kaut ko mistisku un noslēpumainu, taču visliekākais akcents, manuprāt, ir likts tieši uz vārdu ‘nakts’, kur „raganu” kalpo par apzīmētāju, kas varētu būt sinonīms vārdam tumšā, melnā. Kā jau tas ir zināms, pēc atziņām un pārdzīvojuma, ko atspoguļo kāda dzejnieka liriskā daiļrade, rodas priekšstats par pašu autoru. Tā kā „Raganu nakts” ir liriskas biogrāfijas trešā daļa, kurā ietverti brieduma gadi, nākas secināt, ka viss krājums ir autores individuālais, subjektīvais dzīves skatījums.
Krājumā ir dzejolis „Vaiņagotie”, par šī konkrētā dzejoļa lirisko varoni uzskatāma jaunība, kura „Līdz ar atkušņiem atnāc/ Līdz ar saulgriežiem eji.”…
