Tieši Dailes teātrī aizsākās dzejnieces un
dramaturģes Māras Zālītes plašā sadarbība ar
teātriem muzikālo izrāžu veidošanā. 1995.
gadā, sagaidot teātra 75 jubileju, Dailes teātris
rosināja M. Zālīti veidot kāda mūzikla libretu,
un sadarbībā ar Raimondu Paulu tapa “Meža
gulbji” (pirms tam lielu sabiedrības rezonansi
uzjundījusī rokopera “Lāčplēsis” tapa ārpus
konkrētiem teātriem).
Tagad M. Zālītes pūrā jau ir “Kaupēn, mans
mīļais!” un “Neglītais pīlēns” Liepājas teātrī,
“Indriķa hronika” un “Sfinksa” Nacionālajā
teātrī, “Putnu opera” Latvijas Nacionālajā
operā, taču neaizmirsīsim, ka šī nav vienīgā
dzejnieces darbības joma dramaturģijā –
savulaik viņa uzrakstījusi lugas “Pilna Māras
istabiņa”, “Dzīvais ūdens” (Jaunatnes teātrī),
“Tiesa” (Dailes teātrī 1985. gadā, rež. J.
Strenga un V. Vētra), “Margarēta” (Jaunajā
Rīgas teātrī).
Un, protams, M. Zālīte ir sabiedrībā populāra
dzejniece, kas sarakstījusi brīnišķīgu dzeju, kas
lasāma krājumos “Vakar zaļajā zālē”, “Rīt
varbūt”, “Nav vārdam vietas”, “Debesis,
debesis”, “Apkārtne” u.c.
Dailes teātra Mazajā zālē viņas dzejoļu
kompozīciju “Sauciet to par teātri” 1986. gadā
režisēja Arnis Ozols (tā nosaukts arī M. Zālītes
šogad iznākušais lugu un libretu apkopojums
grāmatā).
…
