Audzināšanas un izklaides funkcijas kā autoru, tā lasītāju uztverē ir vienas parādības, divas puses – no autoru viedokļa jāaudzina ar patīkamā palīdzību, lasītāja acīs pozitīvā morāle paaugstina grāmatas vērtību. Grāmatas lasīšana izklaidēšanās labad sākās ar stāstu grāmatu, īpaši ar „Genovevu”. Tādējādi izbeidzās iepriekšējos gadsimtos pastāvējusī reliģiskās grāmatas dominante. Genovevas sāpju ceļi lika lasītājiem izdzīvot veselu dvēseles drāmu, bagātināja viņu pieredzi ar jauniem emocionāliem iespaidiem.
„Genoveva” kā sentimentālisma literatūras sacerējums aicināja lasītāju līdzināties viennozīmīgam idealizētam varonim, nerosinot viņa individualitātes veidošanos. Ar kristiānisma ētikas ietvaros traktēto samierniecisko cietēja ideālu grāmata sociālā plāksnē sludināja fatālismu, pakļaušanos kādas augstākas varas nolemtam liktenim.
19. gadsimta vidū, kad latviešu valodā trūka mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu, „Grāfa lielamāte Genoveva”, tāpat kā citi robinsoniādes tipa sacerējumi, sekmēja galvenokārt tikai interesi par literatūru un lasīšanu. Diferencējoties lasītāju interesēm, šo grāmatu nozīme kultūras procesā pakāpeniski samazinājās, īpaši gadsimta pēdējā ceturksnī, kad izveidojās oriģinālproza un parādījās klasikas darbu tulkojumi.
…
