Atvēru acis un redzēju, ka viņa seju rotā smaids, tāpat kā manējo. Tas viss likās tik mulsinoši, ka pasmaidīju un teciņus ieskrēju mājā. Aiztaisīju durvis un nopūtos. Likās, ka tajā naktī neaizmigšu. Tā pavisam noteikti bija viena no labākajām un neaizmirstamākajām sajūtām manā mūžā.
Domāju, ka katram šādā situācijā būtu īpašas sajūtas, it sevišķi meitenēm. Manējās bija diezgan neparastas. Ceru, ka katram kādreiz pienāks kaut ko tādu piedzīvot un atcerēties to ar smaidu, lai vai cik neveikli tas būtu bijis. Un tagad es noteikti varu apgalvot, ka „tauriņi vēderā” ir viena no labākajām sajūtām uz pasaulē.
…
