Noteikti viena no pamācošākajām pasakām bija “Sarkangalvīte”. Tā bija, manuprāt, pārpildīta ar dzīves gudrībām, kļūdām un “tikumiem”. Pirmkārt, vecākiem ne vienmēr ir taisnība, jo mātes teiktais sveicināt ikvienu nebija izteikts līdz galam, netika pieminēta izvairīšanās no šaubīgiem cilvēkiem un būtnēm. Otrkārt, tikumi uzvar un pārmāca ļaunumu, un šoreiz tie bija adāmais, lāpāmais, dāvināmais un garozu graužamais tikums, lai kas arī tas būtu. Treškārt, jo ātrāk cilvēks ēd, jo vēlāk sajūt sātīgumu. Ceturtkārt, katru pelnītu noziedznieku agri vai vēlu noķer un soda. Pieminot arī to, ka gandrīz vienmēr mums ir kāds cilvēks, svešs vai pazīstams, kas mūs pasargā un glābj no nepatikšanām, jo mēs paši to nevaram ietekmēt, šajā pasakā, manuprāt, to var attiecināt uz meitenīti, kuru neapzināti izglāba mednieks.…
