Viduslaikos karnevāli visvairāk izplatīti bija romāņu valstīs, īpaši Francijā, to kopilgums varēja sasniegt pat trīs mēnešus gadā. Kā uzskata Bahtins, viduslaiku karnevāls uzskatāms par principiālu pretstatu oficiālajiem valsts un baznīcas kultiem, rituāliem, ceremonijām, svētkiem.
1. Karnevāls ir izteikti nereliģiozs, laicīgs; tas ir izteikti juteklisks un konkrēts, atmetot misticismu, maģijas elementus.
2. Karnevālam raksturīgs arī spēles elementi, taču tajā nav sadalījuma skatītājos un izpildītājos, dalībnieki ir visi, turklāt karnevālu nevēro – tajā dzīvo, un tas ir visus tautas slāņus aptverošs. Neraugoties uz materiālo stāvokli, vecumu vai dzimumu, starp visiem tā dalībniekiem valda familiāras un vienlīdzīgas attiecības. …
