Ir kāds sens teiciens :patiesība ir viena, bet taisnība – katram sava. Šajā teicienā slēpjas dziļa jēga, jo tiešām katrs no mums gan lietu, gan cilvēku pasaulē pamana, vērtē, pat iegaumē galvenokārt to, kas viņam šķiet nozīmīgs, kas viņu pārsteidz, iepriecina, apbēdina. Cilvēka psihi raksturo uztveres, atmiņas, domāšanas un pārdzīvojumu subjektīvisms. Un tā katrs cilvēks, vai viņš būtu liels vai mazs, gudrs vai mazāk zinošs, labs vai slikts, ir vienreizējs, neatkārtojams – vesela atsevišķa pasaule. Taču viss pasaulē ir dialektiskā vienotībā. Cilvēka neatkārtojamība, paceļot viņu pāri visam, rada zināmas grūtības viņam pašam saskarsmē ar pasauli. Jau no agrās bērnības cilvēkā ir nosliece uz paštaisnību, kas, savukārt, traucē iedomāties un samierināties ar citam cilvēkam piemītošo atšķirīgu uztverē, domāšana, spriešanā, pārdzīvojumus. …
