Lai gan Eiropas Savienība ir viena no bagātākajām pasaules daļām, starp tās reģioniem ir uzkrītoši lielas ienākumu un iespēju atšķirības. Šīs atšķirības pastiprināja desmit jaunu dalībvalstu pievienošanās 2004.gadā.
ES reģionālā politika tika izstrādāta 1988. gadā kā Kopienas aizsardzības politika, kas īstenojama ar Eiropas Reģionālās attīstības (un Kohēzijas) fonda starpniecību tajos mazāk attīstītajos ES reģionos, kuros ir zemāks IKP uz vienu iedzīvotāju. Ar šo politiku ir izdevies samazināt atšķirības starp reģioniem. Šī politika ir gan finansiālas solidaritātes instruments, gan spēcīgs ekonomiskās integrācijas virzītājspēks.
Šajos divos vārdos, solidaritāte un kohēzija, ir izteiktas vērtības, uz kurām balstās ES reģionālā politika.
solidaritāte tāpēc, ka politikas mērķis ir panākt, lai ieguvēji būtu iedzīvotāji un reģioni, kas ir ekonomiski un sociāli apdalīti salīdzinājumā ar vidējo situāciju ES;
kohēzija tāpēc, ka, samazinot ienākumu un labklājības atšķirības starp trūcīgākām un turīgākām valstīm un reģioniem, ieguvēji ir visi.
Lielas atšķirības turības līmenī pastāv kā dalībvalstu vidū, tā pašās dalībvalstīs. Jau pirms paplašināšanās desmit visdinamiskākajos ES reģionos turības līmenis (IKP uz vienu iedzīvotāju) bija gandrīz trīs reizes augstāks nekā desmit vismazāk attīstītajos reģionos.…
