Kristietības nosakņošanos Romas impērijā gadsimtiem ilgi kā veicināja tā arī aizturēja dažādi galvenokārt politiski faktori. Agrās kristietības periods ilga no m. ē. 100.- 400. gadam, kad Romas impērijā līdzpastāvēja un ar laiku viena otru nomainīja divas reliģiskās kustības- romiešu pagānisms un kristietība. Romas impērija centās saglabāt savu tradicionālo, politeisko reliģiju- gadsimtiem ilgi kristietība impērijā, bija nelegāla un kristiešiem tika piespriesti bargi sodi. Pagrieziena punkts kristietības kā reliģijas pieņemšanā bija 313. gads, kad Romas imperators Konstantīns I izdeva Milānas ediktu, kas paredzēja izbeigt kristiešu vajāšanas, tādējādi cenšoties „saturēt kopā”diženo, bet nestabilo Romas impēriju. Viņš ticēja, ka vienota reliģija spēs pasargāt impēriju no sašķelšanās. Kristietība nosakņojās un 326. gadā kļuva par impērijas galveno reliģiju.
