17.gs.- Jauno laiku filozofijā- galvenā bija gnozeoloģijas jeb pasaules izzināšanas problēma. 17.gs. filozofi par savu uzdevumu uzskatīja
dot faktu vispārinājumu, kopsavilkumu, jo nebija vienota pasaules uzskata;
izstrādāt izzināšanas metodes, paņēmienus. Un galvenās metodes pasaules izzināšanai bija empīrisms un racionālisms.
Mācība par izziņu ir viena no klasiskās filozofijas pamattēmām. Visspilgtāk tā parādījās Jaunlaiku filozofijā, kad sākās centieni noskaidrot attiecības starp garīgo sēru- to, kas ir piederīga subjektam (prāts, pašapziņa, iekšējā pieredze), un no gara neatkarīgo sfēru jeb objektiem (materiālie dabas priekšmeti)- kā tie pastāv paši par sevi.
Mācība par izziņu pamatojas uz subjekta un objekta pretstatīšanu- subjekts tiecas izskaidrot objektu.
Piemēram, par Pēteri, kurš grib uzzināt koka vecumu ( 535.lpp.)…
