Katru rudeni mežos izaug daudz visvisādu sēņu: lielu un mazu, tārpainu un netārpainu, skaistu un netik skaistu. Tās visas ir parastas sēnes, griežamas un liekamas grozā. Taču šoruden man acīs iekrita divas mazas sēnītes, kas auga zem ozoliņa, mīkstās sūniņās. Tie bija mazi baravicēni. Viņi izskatījās tik jauki un smukiņi, ka man bija žēl viņus nogriezt, tāpēc atstāju augam. Otrā dienā intereses pēc aizgāju apskatīties vai ir jau paaugušās, jo pa nakti nedaudz lija. Dīvaini bija tas, ka viena sēnīte bija paaugusies, bet otra ne. …
