Atskatoties uz vēsturi cilvēki, kas ir cīnījušies par brīvību, ir kopīgi cīnījušies par tiesībām, lai pār viņiem valdītu viņi paši vai savi pārstāvji, bet lai ir sajūta, ka it kā paši piedalās dažādu jautājumu lemšanā. Tomēr dažādos vēstures periodos ir bijušas revolūcijas, kas tiekušās pēc varas un pārvaldīšanas it kā sludinot pēc brīvības, taisnības un sabiedrības ideāla tajā pašā laikā iznīcinot daudzu cilvēku dzīvības un daudziem zināms, ka tiekšanās uz ideālo dažkārt nonākt arī pretējā virzienā. [1., 79.lpp.]
Autora darbā ļoti daudz dominē tādi vārdi kā despotisms, kas pēc viņa domām ir kaut kas briesmīgs, piemēram, vergam likt teikt, ka viņš ir brīvs. Es to sapratu, ka, it kā valstī valda demokrātija, bet aiz šī vārda slēpjas vājāko pakļautība.
Jesaja Berlins ir centies pierādīt, ka brīvība, tās pozitīvajā nozīmē ir kodols prasībām pēc sociālas un nacionālas pašvaldības, kas ierosina pašas ietekmīgākās un morāli taisnīgākās kustības, ka to noliegšana nozīmētu mūsdienu laikmeta ideju un faktu neizprašanu. [1., 84.lpp.]
No tā visa izriet, ka jebkura cilvēka brīvība ir respektējama. To apstiprina plurālisma ideoloģija, ka cilvēku mērķi ir tik dažādi, ka nav iespējams tos mērīt uz vienas skalas. [1., 86.lpp.]
…
