Kā lielākos streikus Francijas vēsturē var uzskatīt 1995. gadā Valsts sektorā strādājošo protestu pret A.Žipē reformām, 2005.gadā protesti pret labklājības sistēmu un darba likuma reformu, imigrantu nemieri Francijā, kā arī 2006. gadā studentu un jauniešu protesti pret pirmā darba līgumu (CPE).
Kopumā var teikt, ka Francijas, pieaugums paliks mērens, jo ieguldījumus tiek prognozēts uzņemt tikai pakāpeniski, neto eksportā veicinot tā izaugsmi. Pēc trīs gadu vājas darbības, IKP pieaugums uzlabojās līdz 1,1% 2015. gadā, pateicoties labvēlīgiem ārējiem faktoriem. Lai gan Francijas tekošā konta bilance ir nesen uzlabojusies, tā konkurētspēja joprojām rada bažas. Neto eksporta IKP ieguldījums ir bijis negatīvs pēdējos gados, un ir paredzams, ka saglabāsies tāds līdz 2017. Kopš krīzes sākuma, Francija ir samazinājusi budžeta deficītu lēnāk nekā pārējā eiro zonā, kas rada atšķirīgu parāda attīstība. Ilgtermiņā, izaugsme Francijā joprojām ir vāja, jo franču potenciālā izaugsme ir palēninājusies kopš 2008. gada finanšu krīzes. Bezdarba līmenis, 10,5% 2015. gadā, ir nav sagaidāms, ka tas samazināsies tuvākajā laikā.
…
