Dzejas motīvi.
Dzejnieks runā par tautu, mīlestību, Dievu, mūžību. Dzejnieks raksta par mūžīgajām tēmām, mēģinādams tās izteikt aizvien jaunā veidā, mēģinādams izteikt "nevienam nepasakāmo".
Dabā dzejnieks saredz skaistuma ideālu, kam veltī himniskas pacilātības, jauneklīgas jūsmas un gaiša dzīvesprieka piepildītas vārsmas:
Zelta vālodze
Priekā skaļi kliedz,
Debess skaistumu
Dievs kad zemei sniedz.
(„Zelta vālodze”)
Dabas varenības skaistuma tēma: A.Eglīša dzejā saskatāma dabas varenība pār cilvēku. Cilvēks ir niecība dabas varenības un skaistuma priekšā. Viņš uzskata, ka daba ir godbijīgi pielūdzama, bet šajā pašā laikā cilvēks nepazemojas, bet savienojas ar kādu augstāku garīgu spēku, kas viņu harmonizē.
Reliģiskās pārliecības dzeja: Viņa reliģiskā pārliecība saskan ar harmonisko pasauli, ka viss notiek pēc Dieva likumiem un labais, taisnīgais spēks beigās ir uzvarētājs. Dieva izpratne dzejniekam ļoti latviska, varētu teikt- zemnieciska, tuva tai, kāda sastopama mūsu folklorā:
Mans Dievs ir viss ap mani,
Gan pļava, mežs un lauks.
(„Mans Dievs”)
Veltījumi mātei: Tas ir palīdzības un došanas prieks, kuru izjust aicina dzejnieks. Tā ir mīlestības mācība, kuru izprast viņam palīdzējusi māte:
Ir māte mani mācījusi:
Tik karsti visu mīlēt, just,
Laiks nedzīvots lai nevar just.
(„Ir māte mani mācījusi”)
…
