Nu Latiņš nokļuva siltā istabā un savādā podiņā. Augšā bija sprauga, pa kuru iespīdēja gaisma, taču redzēt varēja tikai dažas citas ripiņas, kurām viņš bija uzmests virsū. Toties dzirdēt varēja visu, tādēļ garlaicīgi Latiņam nebija. Viņš klausījās, kā no rīta vecāmāte modina Jānīti, kā vēlāk mājās sarodas visa ģimene un viens otram stāsta dienā pieredzēto. Latiņam likās, ka pilnībā pieder pie šīs ģimenes. Nezin, cik ilgi tas tā būtu turpinājies, ja kādu dienu mazais ripulītis nepaliktu mājās gluži viens.
Pēkšņi kaut kas iečabējās, tik pierastā mājiņa sašūpojās, sakratījās un sašķīda smalkās drumslās! Latiņš bezpalīdzīgi gulēja uz grīdas un ar bailēm gaidīja, ka nu notiks.
…
