V. Plūdoņa poēmā „ Atraitnes dēls” galvenais tēls ir atraitnes dēls. Atraitnes dēls ir jauneklis, kurš vēlas labāku dzīvi nekā viņa mātei. Lai sasniegtu savus sapņus par labāku dzīvi, jaunietis sapņo un tiecas uz zinībām
Atraitnes dēls vēlas uzlabot ne tikai savu dzīvi, bet arī savas mātes dzīvi. Par to liecina citāts: „ Zīdā un samtā tev’ ietērpšu, māt! Gurdeno roku zem rokas ņemšu...” Kad ir pienācis laiks doties ceļā, viņš vēl ir naivs, dzīves nepieredzējis sapņu jauneklis, kas savā naivumā pasauli uztver vieglu, gaišu, saulainu.
„ Esmu tik laimīgs! Tik viegls man prāts! Spārni ja būtu man, spārnos es laistos...”
Jauneklis sapņo un tic, ka viss būs, viss notiksies, ka dzīve būs labāka, saulaināka tā kļūs!…
