Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, sabrūkot sociālisma sistēmas balstam- PSRS, izveidojās liels skaits neatkarīgu valstu. Pēc daudzu politikas analītiķu domām, globalizācija ir bijis un vēl joprojām ir galvenais iemesls sociālajām izmaiņām divdesmitā gadsimta beigās. Tā ir sekmējusi komunistiskās partijas dominances pārtraukšanu. Šajās postsociālistiskajās valstīs notika būtiskas izmaiņas valsts ekonomikā, valsts ārpolitikā un sabiedrības politiskajā sistēmā. Lielākā daļa no tām izvirzīja sev kā mērķi demokrātijas ideālu sasniegšanu, lai gan to sekmes šī mērķa sasniegšanā ir bijušas un vēl joprojām turpina būt dažādas.
Šajā darbā uzmanība tiks pievērsta divām jaunajām demokrātijas valstīm, proti, Latvijai un Rumānijai. Atšķirībā no Latvijas, kas atšķēlās no Padomju Savienības un 1991. gadā pasludināja savu neatkarību, Rumānija bija neatkarīga valsts arī laikā, kad pastāvēja PSRS, tomēr arī šajā valstī tika aizstāvētas sociālisma idejas. Rumānijā līdz 1989. gadam, kad norisinājās Revolūcija, valdīja Čaušesku (Cesausecu) diktatūra.1 Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un Čaušesku diktatūras gāšanas abās valstīs sākās demokratizācijas process ar visām no tā izrietošajām sekām, proti, atteikšanos no plānveida ekonomikas un pāreju uz tirgus ekonomiku, brīvu vēlēšanu izveidošanu, pilsoniskās sabiedrības sekmēšanu. Lai gan būtībā demokrātijas konsolidācijas process abās valstīs norisinās līdzīgi, tomēr katrai no abām šīm jau minētajām valstīm ir savas problēmas. …
