Neskatoties uz to, Epikūrs bija plaši pazīstams Atēnās, viņš nodibināja savu skolu „Epikūra dārzs”, kura, kā apgalvo dažādi avoti, bija populārāka pat par Platona Akadēmiju un Aristoteļa Liceju. Jāatzīmē, ka Epikūra skola bija ne tikai viegli saprotama parastajai tautai, bet arī ļoti demokrātiska – tā pieņēma par skolniekiem arī vergus un sievietes.
Tātad epikūrisms neaicināja ar joni mesties baudu virpulī, kā hedonisms, taču baudas tas nenoliedza. Epikūrieši gluži vienkārši aicināja brīvi dzīvot un rēķināties ar savu darbību sekām. Tādējādi jāatzīmē, ka saikne starp Epikūra filozofijas skolu un juteklisko baudu popularizēšanu ir nedaudz maldinoša. Kā minēts dažos avotos, šis pārpratums varētu būt radies, salīdzinot stoiķu un agrīnās kristietības askēzi ar epikūriešu nodarbinātību ar baudu analīzi.
Vēsturiski epikūrisms gadsimtiem ilgi konkurēja ar Platona un Aristoteļa mācībām, līdz kristīgie filozofi pielāgoja platonisma un aristotelisma idejas savai reliģijai. Tajā brīdī epikūrisms beidza pastāvēt līdz septiņpadsmitajā gadsimtā zinātniekus atkal sāka nopietni interesēt atomu ideja. Arī viņi, gluži kā epikūrieši, pasauli saprata kā īstenību, ko var sajust un aptaustīt.
Manuprāt, mūsdienu priekšstati nav krasā pretrunā ar epikūrismu. Vismaz divos aspektos noteikti, proti, labs ir tas, kas dod baudu un slikts – tas, kas rada ciešanas. Kā arī par precēšanos kā dvēseles miera nesasniegšanu.
…
