-
Mills, Paskāls, Vitgenšteins
Rakstnieks runā par valodas varenību un to, cik ļoti lielā mērā mēs esam no tās atkarīgi. Tā nosaka mūs, nevis mēs viņu. Valoda nebūt tik viegli neņem pretī mūsu vārddarinājumus.1 Tāpēc, manuprāt, Vitgenšteins pievērsās vārda nozīmes tapšanai, kā arī šo nozīmju skaidrošanai. Viņš sacīja, ka: “Sarunvalodā ļoti bieži viens un tas pats vārds apzīmē atšķirīgus veidus..”2 Piemēram, vārds labais neko neraksturo. Tā raksturojums atklājas lietojuma situācijās. Vienam vārdam var būt vairākas funkcijas, piemēram, atbildēšana, jautāšana, pavēlēšana, nosodīšana, dusmas, tātad, lai saprastu, ko šis vārds īsti apzīmē ir nepieciešama konkrēta situācija. Šo daudzo funkciju dēļ rodas arvien jaunas valodas spēles, kas liek cilvēkam meklēt vārdu nozīmi un jēgu.3
Viņš rakstīja, ka sarežģītajai cilvēku sociālajai darbībai atbilst dažādas valodas. Ar to domājot nevis dažādas nacionālās valodas, bet gan valodas veidus kā zinātnes valoda, poēziju valoda, ziedu valoda u.c. Lai gan loģiskie pozitīvisti par labāku gribēja atzīt zinātnes valodu, taču lingvistikā filozofija tam nepiekrīt.…
Pēc Vitgenšteina domām valoda domas pārģērbj. Un pārģērbj tā, ka pēc apģērba ārējā formas nevar spriest par apģērbto domu, jo ārējā forma ir veidota pavisam citam nolūkam, nevis, lai ļautu pazīt ķermeņa formu. Tā rezultātā rodas problēmas, jo valoda tiek nepareizi lietota un nepareizi saprasta. Bieži vien mēs lietas sarežģījam un savu sakāmo samudžinām bezjēdzīgi garu, ar īpašības vārdiem, kas pauž mūsu nostāju (prieku, laimi, ironiju, dusmas), tā vietā, lai lakoniski pateiktu faktus. Tā ir kā nespēja izteikties precīzi. Cilvēks pasaka kaut ko, tad labo un papildina sevi, līdz beidzot izmudžina savu domu. Savā darbā „Par Brīvību” Mills runā par pilsonisko jeb sociālo brīvību, par tās varas iedabu un robežām, kuru sabiedrība var likumīgi izmantot pret indivīdu. Precīzāk par indivīda rīcības, domu, pulcēšanās un diskusijas brīvību. Uzsverot, ka šīs brīvības nedrīkst ierobežot valsts likumi un pasākumi. Tālāk viņš vēršas pret publiskā kompromisa spaidiem, kas pieprasa konkrētos gadījumos lietot noteiktas sankcijas. Pēc Milla domām „vairākuma tirānija” ir sliktāka par aristokrātiju. Sabiedrība nedrīkst uzspiest priekšstatus, par to, kā cilvēkam jākļūst laimīgam, kā jādzīvo un, kas jādara, bet tai ir jānodrošina, lai katrs atrastu savu dzīves ceļu. Svarīgi, lai cilvēkam būtu „ārējā” politiskā brīvība un stipra, iekšēji brīva personība, tas ir kā pamats, lai izturētu spiedienu.
