Kādu vakaru vecais kalējs pēc smagas darba dienas izgāja ārā paelpot svaigu gaisu. Viņš gāja pa ielu. Viņa soļi bija dzirdamiem labi, jo viņam kājās bija apavi ar dzelzs detaļām. Viņa uzticamie palīgi kaltuvē klausījās viņa skaidrajos soļos līdz brīdim, kad tie pēkšņi apklusa. Palīgi izgāja ārā, bet kalējs vairs nekur nebija redzams. Viņi bija uztraukušies un gaidīja veco kalēju atgriežamies, bet viņš neatnāca. Pagāja dienas, nedēļas, mēneši, bet vecais kalējs neatgriezās.
Kopš tās dienas neviens vairs nevēlas tumšās vakara stundās staigāt pa kalēja ielu. Pat mūsdienās, ja vēlās vakara stundās pastaigā pa Kalēja ielu, var sadzirdēt vecā kalēja skaļos soļus. Viņš ir kā spoks, kas rūpējas, lai vēlās vakara stundās Kalēja ielā būtu miers un kārtība.
…
