-
Estētika
Nr. | Chapter | Page. |
IEVADS | 3 | |
1. | FAKTORI, KAS IETEKMĒ PERSONĪBAS ESTĒTISKO KULTŪRU | 4 |
2. | ESTĒTIKAS PAMATKATEGORIJAS | 6 |
3. | AR KO ATŠĶIRĀS SMIEKLIGAIS UN KOMISKAIS? | 9 |
4. | Estētiskās gaumes attīstība ar rotaļas starpniecību | 9 |
5. | KAS IR DIZAINS? | 12 |
5.1. | Ieskats dizainā | 12 |
5.2. | Moderns kamīna dizains | 14 |
6. | MĀKSLAS FUNKCIJAS | 14 |
7. | Filma „GLADIATORS” | 17 |
Nobeigums | 18 | |
Bibliogrāfija | 19 |
1. FAKTORI, KAS IETEKMĒ PERSONĪBAS ESTĒTISKO KULTŪRU
Estētiska kultūra radās un attīstījās īpaša cilvēka attieksme pret tādām parādībām, priekšmetu un procesu īpašībām kā harmonija, ritms, proporcionalitāte, simetrija u.c.
Tā ir estētikas attieksme, kurai piemīt novērtējošs raksturs, un tādu iespēju nespēji ir nostiprinājusies cilvēka apziņā un garīgajā kultūrā kā daiļais vai neglītais, cildenais, smieklīgais un citi.
Materiālas un garīgas pasaules priekšmeti tiek uztverti un novērtēti estētiski ne kā abstrakti jēdzieni, bet kā konkrētas savstarpējas priekšmetu objektīvu raksturojumu un subjektīvo vērtību saistības. Estētika ir subjektīvā un objektīvā dialektiska vienība. Estētika rodas pašā cilvēka attieksmes procesā pret pasauli. Tā ir īpaša ieinteresētība – estētikā. Tā raksturo plašu priekšmetiskās pasaules sabiedriski vēsturisku jēgu.
Cilvēks, kā zināms, apgūst pasauli darbības procesā, apziņa formējās un veidojās uztvere, jūtu kultūra, produktīvās izvēles un tēlainas domāšanas spēja. Šis un dažas citas spējas un īpašības raksturo personības estētisko kultūru, kura savā pamatā iekļauj estētisko apziņu.[3-32]
Estētiskā apziņa tā ir pārdzīvojumu, spriedumu, gaumes, uzskatu, orientāciju, vajadzību, ideālu un teoriju kopums, kuram pateicoties cilvēks saņem un fiksē īpašības, emocionāli tēlainas zināšanas par apkārtējiem apstākļiem un izsaka savu attieksmi pret tiem. Estētiskās garīgās forma atklāj galvenokārt garīgas vērtības un prioritātes, cilvēka iekšējās pasaules bagātību un spēju just līdz notikumiem un faktiem. Tās struktūru var izdalīt sekojušus komponentus;
Estētisko ideālu – vispārīgs priekšstats par skaistumu dabā un sabiedrībā, materiāla un garīgā sfērā.
…
Termins „estētika” pirmo reizi lietoja vācu filozofs racionālists A. Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme rodama jau tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritmā līdz ar sabiedriski vēsturiskās prakses un cilvēka zināšanu vispārīgu procesu. Estētika rodas pašā cilvēka attieksmes procesā pret pasauli. Tā ir īpaša ieinteresētība – estētikā. Tā raksturo plašu priekšmetiskās pasaules sabiedriski vēsturisku jēgu. Cilvēks, kā zināms, apgūst pasauli darbības procesā, apziņa formējās un veidojās uztvere, jūtu kultūra, produktīvās izvēles un tēlainas domāšanas spēja. Šis un dažas citas spējas un īpašības raksturo personības estētisko kultūru, kura savā pamatā iekļauj estētisko apziņu. Estētikas kā zinātnes specifika un vēsturiskā atspoguļojas kategorijās, īpatnības praktiski garīgas mezglu punkti un būtiskākas likumsakarību izteicējas, kas visas zinātņu nozares sintezē sevī būtiskas zināšanas par noteiktām dabas, sabiedrības, cilvēka dzīves likumsakarībām, attiecībām, apstrahējoties no nebūtiskā. Estētika tiek izmantots tādas kategorijas kā skaistais, cildenais, traģiskais, komiskais, mākslas satur un forma, tēls, mākslas veidi. Māksla ir sarežģīta un daudzveidīga, tas loma cilvēka dzīvē nav viennozīmīga, iedarbojoties uz cilvēka kopumā, māksla izpilda vienlaicīgi dažādas vairākas savstarpēji saistītas funkcijas. Estētiskā gaume tiek ieaudzināta ne tikai muzikālās, tēlotājdarbības, daiļlasīšanas nodarbībās, bet arī caur bērnu ikdienas sižetiskām – lomu rotaļām.