G. Berelis raksta: “Un patiesi – lēģeru dzejā nebūt nedominē, teiksim, pretošanās vai apsūdzības motīvi, bet gan tas, ko Skujenieks dēvē par “cilvēkmīlošiem pantiem”” (Berelis G. 1999., 241.) (Šeit jāpiezīmē, ka lietots vārdu savienojums lēģeru dzeja par spīti tam, ka Skujenieks to sauc par dzeju, kas rakstīta lēģerī). “Jāpiebilst, ka ironijai Skujenieka dzejā ir liela loma, taču tā allaž ir klusināta – apmēram pēc šāda principa: kas meklē ironiju, to atradīs; kas neredz – pats vainīgs, ka apzog sevi.” Berelis K. Skujenieka dzeju raksturo kā apbrīnojami cilvēcisku un dabisku dzeju, kas dzimusi pretdabiskos un necilvēciskos apstākļos. (Berelis G. 1999., 241.)
“Sēkla sniegā” apkopo tekstus, kas tapuši nometnē, tāpēc Skujenieks raksta nezinot, kas ar viņu notiks. Intervijā ar Z. Muktupāvelu Skujenieks saka: “Galvenais ir sevī iekšā nelaist lēģeri. Es speciāli rakstīju dzejas tekstus, kuriem piemeklējām mūziku un dziedājām, lai iedrošinātu pārējos.”
Kā rakstījusi S. Godiņa savā promocijas darbā, “Sēkla sniegā” ir liecība par padomju iekārtu, tomēr nav tās skarta tā, kā to varētu gaidīt. Iznākšana pēc gandrīz 30 gadiem šim krājumam ļāvusi saglabāt vairāk nekā būtu iespējams, iznākot uzreiz pēc dzejoļu tapšanas (kas, protams, nebūtu iespējams). (Godiņa S. 2011., 161.)
…
