Taču es tāda nejūtos, tātad tas, ir kas cits. Katrs dzird to, ko viņš saprot. Mēs taču neesam piedzimuši ar melu detektoru galvā, lai uzreiz saprastu, kas ir kas, un kā mēs sapratīsim, ka dienas gaisma un saules siltums ir kāds labums, ja nebūtu nakts un aukstums. Cilvēks var tiekties pēc pilnības, bet to nekad nesasniegt jo tuvāk tu ej apvārsnim, jo tas vairāk attālinās. Labums ir ļaunuma otra puse un otrādi un dažkārt - zināms ļaunums varbūt ir labāks par nezināmu laimi.
Visu rezumējot, galvenās lietas, ko gribētu izcelt M. Kūles rakstā ir ļaunā un labā meklējumi caur sevi, jo paļauties uz reliģiju, kāda cita pieņemtajiem likumiem ir visai bīstami. Ja tu nezināsi pati, ko gribi, tad noteikti kāds cits tev iestāstīs, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir jāizvēlas tev . Un vai labais, kas darīts pēc kāda cita pavēles un ieteikuma ir tik viennozīmīgi labs? Es pievienojos dzejnieces Māras Zālītes sacītajam „Es neesmu burve, es tikai mācos...” Mēs visi mācāmies, vērojam, darbojamies, arī kļūdāmies. Šad un tad sagrēkojam, šad un tad pat pašiem nezinot, izdarot, ko tādu, kas citam ir kā veldzējoša komprese sūrstošai brūcei.
…
