Spānija 16.gadsimtā kontrolēja gandrīz visu Dienvidameriku. Izabella I, kas bija Kastīlijas karaliene, tikai salaulāta ar Ferdinandu II, kas bija Aragonas karalis, rezultātā apvienojot Kastīliju un Argonu vienā veselā valstī un stabilizējot to situāciju, rezultējās ar apvienotu Spānijas valsti. Vēlāk abi lika pamatus Spānijas politskajai apvienošanai, kā rezultātā viņu mazdēls Kārlis V Hābsburgs kļuva par Svētas Romas imperērijas imperātoru un pirmo apvienotās Spānijas karali. Viņš pēc savas būtības bija īsts humānists, ko arī attīstīja. Kārļa V sapnis ir par kristīgo impēriju, protestantu sakāvi. Pēc viņa troni manto Felipe II, kura laikā Spānijas valsts sper milzīgu soli pretī centrālajai pārvaldei, kas ir spēcīga absolūtisma iezīme. Pats bija Reliģiozs katolis, kas ietekmēja daudzus viņa lēmumus, tāpēc viņa darbības pārvērta Spāniju par katolicisma cietoksni. Realizēja spāņu ikvizīciju – cīnīties pret neticīgajiem un arī politiskajiem pretiniekiem. Cīņa pret turkiem, kas bija līdzīga krusta kariem, kas ir arī pēdējā jūras kauja, kur piedalījas airu laivas. Vēlāk tika uzsākts karš ar Angliju, kurā zaudēja par iemeslu ņemot Elizabetes I laulību atraidījumu(Neuzvaramā armāda).…
