-
Nāves fenomens
Viņi bija pateicīgi par saviem draugiem un ģimeni, pateicīgi tikai par to, ka ir dzīvi, pateicīgi, ka var uztvert un piedzīvot apkārtējo pasauli. Pasaule bija arī kļuvusi par reālāku vietu, lai viņiem - lietas, kam viņi nekad nebija pievērsuši uzmanību pirms tam, kļuva pārsteidzoši spilgtas un skaistas.
Citi pētījumi parāda, ka mirstības apzināšanās var uzlabt arī fizisko veselību un palīdz pārveidot prioritātes uz dažādiem mērķiem un vērtībām. Pat neapzināt domāšana par nāvi, piem., pastaigas pa kapsētu, varētu veicināt pozitīvas izmaiņas un veicināt izpalīdzīgu attieksmi pret citiem. Amerikāņu psihologs Metjū Geliots 2008.gadā veica šādu pētījumu Personības un sociālās psiholoģijas jomā, kur pētnieki novēroja cilvēkus, kas gāja caur kapiem, un cilvēkus, kas gāja kvartālu tālāk, kur kapsēta nebija redzama. Aktieri abās lokācijās netālu no cilvēka sarunājās par izpalīdzības vai citu tematiku, un pēc kāda brītiņa viens no aktieriem nometa savu kladi. Šis pētījums atklāja, ka tie cilvēki, kuriem acu priekšā bija kapsēta bija gatavi palīdzēt par 40% vairāk, nekā tie kas bija kvartālu tālāk.
Vēl nesenāki pētījumi ir saistīti ar padziļinātāku izpratni, gan par tuvās nāves pieredzi, un arī par aizvien jaunākiem veidiem, kā tikt galā ar nāves saistītām izmaiņām dzīvē, kā piemēram – kā tikt galā ar kolēģa nāvi, vai, sabiedrībai esot aizvien atklātākai par dažādiem citiem personīgiem zaudējumiem – kā sērot par spontāno abortu.
…
Jau no senajām civilizācijām un kultūrām ir redzams, ka cilvēki domājuši par sākumu un galu, par dzimšanu un par nāvi. Ja nāvi un mirstību skata filozofiski, tad tā nav tikai cilvēka zaudēšana, un ķermeņa sapūšana. Dažādās reliģijās, filozofijās un mistikās nāve ir piemēram kā, dvēseles un ķermeņa apvienošanās kopīgā veselumā un spēkā, dvēseles pārceļošana no viena ķermeņa otrā, iemiesošanās augos, eksistēšanas maiņa uz debesīm vai elli, atkarībā pēc grēku smaguma un vai cilvēks tos nožēlo, utml.. Katrā ziņā arī Vecajā Derībā Salmana mācītāja grāmatā filozofiski ir apcerēta ideja par dzīvi un nāvi kā par normālu dzīves sastāvdaļu: “Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs”. Vēstures lapaspusēs ienākot tādai zinātnei kā psiholoģija, šis fenomens atklājās arī savādākā zinātniskā gaismā, nekā līdz šim tikai kā bioloģisks process, kas plaši definēts medicīnā un apcerēts filozofijā.
