Opozīcijas izraisītā valdības vai parlamenta krīze ir ļoti bīstams politisks precedents, kas grauj demokrātiju un valsts drošības pamatus. Tas nav īstais ceļš cīņā ar politisko bezatbildību, politisko korupciju un tautas nabadzību. Mēs tikai spējam konstatēt faktus. Tā Brīvo arodbiedrību savienības ( BAS ) priekšsēdētājs P. Krīgers spēja jau 2005. Gadā konstatēt: „Pamazām mēs esam pārvērtušies par nabagmāju..Tā nav normāla valsts. Cilvēkiem nav ko ēst, bet valdība visus baro ar milzīgo iekšzemes kopprodukta pieaugumu, nozīmīgu vidējās algas pieaugumu, un stāstiem, ka bagātība rodas tikai ar gadiem.” sacīja Krīgers. ( No uzstāšanās mītiņa Mēs pret nabadzību, 01.10.2005. ) Bet vai ar Saeimas atlaišanu sāksies nabadzības pārvarēšana? – Nabadzības cēloņi paliek neatklāti arī tautas sapulcē Doma laukumā. Nebija vērojama ne sapulces organizētāju, ne citas politikas ideologu personiskā atbildība. Bija jūtams tikai kails mērķis – nākt pie varas.
Pēcpadomju demokrātijā politiskās krīzes analīzes un diskusijas vietā uzplaukst lēts politiskais šovs, kurš tikai palielina un padziļina krīzi. …
Ļoti bieži no preses, televīzijas ikdienišķam sarunām nākas dzirdēt ka mūsu tuvākie kaimiņi Lietuva un Igaunija, mūs apsteidz dažādos radītājos un reitingos saistībā ar ekonomiku, izaugsmi un cilvēku labklājību. Rodas jautājums kāpēc? Visām Baltijas valstīm pēc Padomju valstu savienības krišanas tika dots vienāds starts un sākām visi vienādi savu neatkarīgas valsts veidošanu un attīstību. Bet šobrīd Latvijas valsts ir krietni atpalikusi savā attīstībā un labklājībā, kā pārējās divas Baltijas valstis. Cik tālu esam aizgājuši kopš pozitīvi liktenīgā 4. maija? Kas noticis ar mūsu jauniegūtās brīvības ideāliem? Pesimisti saka - tie pārvērtušies sagrautās ilūzijās. Optimisti domā – tās ir objektīvas augšanas grūtības, kā bērnam, kurš mācās pamatskolā...
