Nakts. Stunda, kad laternas mirguļo visā savā Ziemassvētku lampiņu krāšņumā un kad zīlītes vēl nav uzsākušas rīta medības. Pie debesīm zvaigznes. Neparasti daudz un neparasti spožas. Es ticu, ka tie ir mākoņi, tie paši lielie, mīkstie, baltie mākoņi. Tikai tagad tie guļ, gatavojas jaunai dienai. Tu man teiksi: „Mākoņi nevar būt zvaigznes, un tās neona gaismiņas debesīs nevar būt aizmiguši mākoņi!” Es jautāšu: „Bet vai tu, kad guli, izskaties tāpat?” Tu pasmiesies. Es iebildīšu: „Guļot es varu būt viss, arī sapuvis tomāts ledusskapī. Es gatavojos rītam, viss pārējais ir relatīvs.”
Tonakt tu aizmigi, bet es domāju. Domāju par to, kādēļ jāgatavojas turpmākajam. Visi taču apgalvo, ka jādzivo tikai mirklim. Es tikai nesaprotu, kādēļ manās iedomās naksnīgā debesmanna tā arī paliek gudrāka par mani pašu.…
