Divu nedēļu laikā vēroju 13 cilvēkus jeb sabiedriskā transporta pasažierus, kuri ir izvēlējušies sēdēt novērotajā sēdvietā. Septiņi no novērotajiem pasažieriem bija vīrieši un sešas sievietes. Šie cilvēki katrs ir tik dažādi ne tikai ārēji – izskata ziņa, bet arī kustību, izturēšanās un attieksmes ziņā. Sabiedriskais transports rada nerakstītu kultūras daļu, jo tajā valda sava veida procesi, kurus ievērojot visi pasažieri jūtas labi un saprotas savā starpā, kā piemēram, ne vienmēr cilvēks izkāpjot no sabiedriskā transporta esot kādam citam pasažierim aizmugurē jautā: “Atvainojiet, Jūs izkāpsiet?” taču cilvēks pieceļas un dodas durvju virzienā līdz ar to citi pasažieri paiet malā vai arī dodas uz izeju. Sarunas netiek izmantotas.
Secinu, ka sabiedriskā transporta laiks pārvietojoties starp noteiktajām pieturvietām tiek aizpildīts dažādi – katrs pasažieris izvēlās sev ērtāko laika kavēkli – cits lasa, cits sarunājās, bet kāds kavē laiku savā viedtālrunī. Ievēroju, ka mūsdienu sabiedrībai patīk izmantot viedtālruņus. Bērni un jaunieši biežāk tos izmanto izklaidei, savukārt pieaugušie vairāk izziņu procesiem un masu mēdiju izpētei.
…
