Saule lēni iegrimst dziļajā jūrā. Šajā brīdī jūra un debesis saplūst vienā lielā, sarkanā laukumā. Tas ir apbrīnojami skaisti. Šāda ainava mūs pārsteidz un liek aizdomāties, kā gan viss krāsainais tik ātri kļūst vienkrāsains. Tas tiešām ir skaisti un neaptverami saviļņojoši.
Nē, ne visiem tas liekas brīnumjauki. Aleksa šādos brīžos ieslēdzas savā pludmales dzīvoklītī. Viņa satinas segās un aizver acis. Aleksa negrib redzēt šo kairinošo krāsu. Šī krāsa viņas sirdī iecērt dziļu rētu un asaras, kas karsti rit pār vaigiem, dedzina sirdi. Tās ir drūmas atmiņas, kas Aleksā vieš riebumu pret visu sarkano.
…
