• Fonētikas līmenis – valodas skaņām nav patstāvīgas nozīmes, bet tekstā tās tiek izmantotas, lai izteiktu noteiktu stilistisku papildinformāciju.
Onomatopoēze- skaņu kompleksu veidošana atdarinot dabas skaņas, dzīvas būtnes, vai arī nedzīvas.
P. “…ik pa laikam žēli ieņaudējos par kaukšanu uz mēness..” 8. – 14.oktobris, 2005
Anafora- vairāku dzejas rindu, pantu vai prozas teikumu sākšana ar vienu un to pašu burtu.
P.” Būt vienam – tā nav vientulība. Būt vienam ir draugi. Būt vienam ir daivatne ar sevi.” 1. – 7.oktobris, 2005
P. “Mācēt būt vienam nebūt nenozīmē dzīvot vienam. Mācēt būt vienam ior kaut kāda mistiska pašapziņas forma…”1. – 7.oktobris, 2005
P. “Ja gribu, eju dejot. Ja gribu, tad uz ezeru….”1. – 7.oktobris, 2005
Aliterācija – vienādu vai saskanīgu līdzskaņu atkārtošana.
P. “…biežāk brāžas braši vīrieši…”8. – 14.oktobris, 2005
…
