-
M.Vēbers "Politika kā profesija un aicinājums"
7) Uzskatu un atbildības ētika.
Leģitīmās vardarbības kā tādas specifiskais līdzeklis cilvēku savienību rokās ir tas, kas nosaka visu politikas ētisko problēmu sevišķumu.
8) Vai Vēbera politiķa raksturojums ir attiecināms uz mūsdienu Latvijas politiķiem, kādos aspektos?
Pēc Vēbera darba izlasīšanas man vēl joprojām ir daudz neskaidru jautājumu. Tieši tāpat ir ļoti grūti atrast kopsaucēju, kā tieši Makss Vēbers raksturo politiķi, taču, protams, savs skaidrojums tam ir. Ļoti daudziem Latvijas politiķiem ir pārmērīgi liela kaisle uz savu amatu un viņi nespēj atrast šo līdzsvaru, atrast distanci. Tā ir diezgan liela problēma, kas savā veidā ir veicinājusi arī politisko sadrumstalotību valsts politiskajā sistēmā. Politika kā tāda ir amorāla zinātne un sfēra, līdz ar to tāpat darbojas arī politikas padotie – politiķi. Viņi darbojas ar metodēm, kuras sabiedrībai reizēm ir neizprotamas. Kā arī daudzi Latvijas politiķi dzīvi no politikas, nevis tai.
…
1) Politikas un valsts definēšana. Politikas jēdziens ir ļoti plašs. Tas var ietvert sevī skaidrojumu par kādas institūcijas politiku, par kādas noteiktas lokācijas vietas politiku, individuāla cilvēka personisko politiku – ir ļoti daudz sfēru, kur var runāt par politiku. Taču Makss Vēbers uzsver politiku kā politiskas savienības, proti, valsts vadīšanu vai vadīšanas ietekmēšanu. Varētu teikt, ka Vēbers savieno šos divus jēdzienus – politiku un valsti – vienā, jo tos var mērīt ar vienu līdzekli, kas ir gan kā vienai pusei, tā otrai, – ar fizisku vardarbību. Viņš uzsver, ka, ja nebūtu sociālu veidojumu, kuriem nebūtu pazīstama vardarbība, tad nepastāvētu šī jēdziena „valsts” vispār. Vardarbība ir specifisks valsts līdzeklis. Valsts ir tāda cilvēku kopība, kas noteiktā jomā pretendē uz leģitīmās fiziskās vardarbības monopolu, un tieši valsts tiek uzskatīta par vienīgo vardarbības tiesību avotu. Tātad valsts politika nozīmē tiekšanos pēc līdzdalības varā vai pēc varas sadalījuma ietekmēšanas, un ir vienalga, vai tas notiek starp valstīm vai valsts ietvaros starp cilvēku grupām, ko tā aptver. Viss iepriekš minētais sasaucas ar to, ko cilvēki dēvē par, vistiešākajā nozīmē, - politiku. 2) Kundzības leģitimitātes pamatojums. Vēbers skaidro, ka ir trīs kundzības leģitimitātes pamatojumi. Pirmkārt, tā ir autoritāte, kas nāk no pagātnes, sakņojas tikumos, kas kļuvuši svēti to aizsenās nozīmības dēļ un dēļ ierastās orientācijas uz to ievērošanu. Tā ir tradicionālā kundzība. Otrkārt, neikdienišķas personiskās izredzētības autoritāte, pilnīga pakļaušanās un personiska uzticēšanās atklāsmēm, indivīda varonība vai citas vadoņa īpašības. Un visbeidzot – kundzība saskaņā ar „legalitāti”, saskaņā ar ticību legāla nolikuma nozīmībai un lietišķai kompetencei, kas pamatota ar racionāli veidotiem noteikumiem, proti, orientācija uz pakļaušanos, izpildot noliktos pienākumus. Patiesībā jau padevību veicina cilvēku bailes, neziņa par to, kas notiks tad, ja viņi nepaklausīs, kā arī viņi cer, ka pakļaušanās gadījumā iegūs kādu atalgojumu, un tas var būt diezgan liels noteicējs. Pamatojumam ir liela nozīme kundzības struktūrā. Mūsdienās cilvēku visvairāk interesē tas tips, kas izceļas ar savu harizmu un ar to „pavelk” cilvēkus. 3) Politiķi, kas dzīvo politikai un politiķi, kas dzīvo no politikas. Pavisam īsi un skaidri izsakoties, secinot no Vēbera teiktā, var teikt, ka priekš politikas dzīvo tie, kas iekšēji no tā veido arī savu dzīvi – vai nu bauda varas kailo īpašumu, ko viņš praktizē, vai arī iekšējo līdzsvaru un pašapzinīgumu gūst no apziņas, ka, kalpojot it kā lietai, piešķir arī savai dzīvei jēgu (gandrīz gribas teikt, ka tāda „par sevis tīksmināšanās un pašapziņas celšana” tā vien ir). Savukārt no politikas dzīvo tie, kas, esot šajā politikas lauciņā, cenšas vairot savu ekonomisko bagātību, tiecas izveidot ilgstošu ieņēmumu avotu. No politikas dzīvojošie cenšas izmantot savu politisko ...
