Katru rītu es pamostos un tveru mirkli, kad saules stari slīd pār manu ādu un sasilda ne tikai ķermeni, bet arī sirdi. Katru rītu es cenšos aizmirst visas tās skabargas, kas vēl aizķērušas manā sirdī. Es negribu atkal just , kā tās sāp.
Dažreiz manā sirdī smeldz skabarga, kura visdziļāk saglabājusies manas atmiņu lādes dziļumos.Man nepatika kā norietēja saule. Tas bija visdrūmākais saulriets, ko jebkad esmu redzējusi...
Sen atpakaļ manu roku saņēma kāds cilvēks, kurš veda mani dziļi miglā. Migla bija silta un patīkama. Vismaz uz brīdi. Es jutu, kā manas kājas glāsta vēl neatplaukuši puķu pumpuri. …
