Es domāju, ka skolotājiem vai kādam citam pedagogam vajadzētu tomēr pamanīt šīs klases nesaskaņas un tās kaut kādā veidā risināt. Nedrīkst pieļaut šādas situācijas, jo klasē ir visiem jābūt vienotiem un draudzīgiem.
Lielu lomu spēlē arī variants, kad skolēnam lielākā daļa draugu ir tieši ārpus skolas. Tapēc klasesbiedru draudzība nav tik svarīga. Aktuāls ir arī jautājums: „Kāpēc uz Dekšaru pamatskolas diskotēkām un citiem šāda veida pasākumiem ierodas ļoti mazs apmeklētāju skaits?” Pēdējā diskotekā ieradās apmēram 20 skolēnu....Vai tas ir normāli? Kāpēc lielākā daļa skolēnu nav ieinteresēti apmeklēt skolas diskotēkas un citus pasākumus...? Cena ir pieņemama..., bet kur gan slēpjas šī tik ļoti neapslēpjamā tieksme skolēniem neierasties uz pasākumiem, kuri tiek rīkoti ārpus skolas un tieši skolēnu interesēs. Skolēnus šajā skolā ieinteresēt uz šādu pasākumu apmeklēšanu nespēj neviens un nekas, katram ir savs viedoklis, un katrs pie tā arī turas.
Šādus jautājumus varat pāros uzdot viens otram par šo tēmu...
1.Vai tev ir kāds labākais draugs? Ja ir, tad pastāsti par to!
Mans labākais draugs ir mana mamma. Viņa ir cilvēciņš, ar kuru es varu dalīties savos noslēpumos un izjūtās... es zinu, ka viņa mani nekad nenodos. Mums ir daudz kas kopīgs – ikdiena, atmiņas, asaras, prieki, saprašanās, atbalsts... mēs vienmēr turamies kopā.
2.Kā tu ieteiktu skolotājiem rīkoties, lai klasē visi skolēni būtu draudzīgi savā starpā?
Es skolotājai ieteiktu būt vienlīdzīgai ar pusaudžiem mūsu klasē... viņai ir jābūt saprotošai un jārunā pusaudžu valodā, jo tad skolēni viņā ieklausītos un censtos kaut ko pamainīt esošajā rūgtajā ikdienā. Viņai vajadzētu vairāk rīkot grupu darbus mūsu klasē, jo tad rastos savstarpēji spiesta sadraudzēšanās...…
Katrs cilvēks ar kaut ko atšķiras no apkārtējiem, tāpēc arī draugu izvēle katram cilvēkam ir atšķirīga. Un tas ir pilnīgi normāli. Ikviens cilvēks meklē sev tādus draugus, kuriem ir kaut kas līdzīgs... līdzīgas intereses, uzvedība... Arī es sev meklēju tādus draugus, kuriem ar mani ir kaut kas kopējs, jo ar tādiem cilvēkiem man ir vieglāk saprasties. Par saviem visparastākajiem draugiem es uzskatu savus klasesbiedrus. Kā par piemēru es pastāstīšu par savas klases meitenēm un mūsu draudzību savā starpā.... Mūsu klases meitenes ir sadalījušās tādās kā trīs grupiņās... Pirmajā grupā es uzskaitīšu meitenes, kuras mūsu klasē tiek sauktas par „atstumtajām”. Viņas apsmej un gandrīz neviens ar viņām nerunā, ja nu vienīgi kāds izdomā pateikt viņām kaut ko rupju. Es domāju, ka viņas ne ar ko neatšķiras no mums, pārējām meitenēm. Mēs visi esam diezgan vienlīdzīgi, tikai mūsu klasē ir augstprātīgi skolēni, kas domā, ka cilvēkus, kas ir mazāk turīgi vai kuriem ir nesaskaņas ģimenē, vajag „nomīcīt” līdz ar zemi. Viņi jau nepadomā par to, ka kādam tas ļoti sāp. Bet man šīs meitenes ir arī vienkārši draugi, jo tomēr viņas ir klasesbiedrenes.
