Jau no pašas cilvēces pirmsākumiem cilvēki ir brīnījušies, kā tiek pārmantota līdzība asinsradinieku starpā. Parasti bērni bija izteikti līdzīgi vienam no vecākiem vai pat vecvecākiem, līdzība atspoguļojās netikai izskatā, bet arī rakstura īpašībās. Gadsimtiem iedzimtība ir veidojusi ātrus zirgus, izturīgus sējumus un ražīgus augļu dārzus – pacietīgi aizsākot pirmās selekcijas pazīmes. Tomēr nebija zinātniska pamatojuma, kurš noteiktu divu vecāku pēcnācēja individualitāti.
Tā tas turpinājās līdz 1865. gadam, kad austriešu mūks Gregors Mendels atklāja, ka līdzības pārmantošanu nosaka konkrēti faktori, vēlāk zināmi kā gēni, kuri tiek mantoti no vecākiem. Viņa atklājums arī pārvērta mītus par zinātni. Viņš sāka ar diviem vecākiem, ņemot vērā gan viņu rakstura, gan izskata īpatnības un veidojot iespējamo atvases izskatu un raksturu. Kad bērns bija piedzimis un jau krietni paaudzies, tas izteikti atbilda Mendela aprakstam.…
