Valsts amatpersonām ir dota vara, kas jāizmanto grodprātīgi un sabiedrības interesēs nevis savās individuālajās un tās par savu darbu saņem atalgojumu no valsts finanšu līdzekļiem, tāpēc amatpersona par pienākumu pildīšanu nedrīkst prasīt papildu samaksu no citām personām. Kolins Nīls (Colin Nye) korupciju defē sādi: „Korupcija ir uzvedība, kas novirzās no publiskās lomas (vēlētās vai nozīmētās) formālajiem pienākumiem, lai gūtu privātu (personīgu, ģimenes vai kliķes) labumu bagātības pieauguma vai statusa paaugstināšanas formā”. Tas nozīmē, ka tiek pārkāpts likums, lai gūtu personisko labumu. „Viens no precīzākajiem ir Eiropas Padomes skaidrojums: korupcija ir kukuļošana un jebkura cita to personu rīcība, kam uzticēta atbildība valsts vai privātajā sektorā un kuras pārkāpj savus pienākumus, kas izriet no viņu valsts amatpersonas, privāti nodarbinātās personas, neatkarīga uzņēmēja statusa vai citām līdzīga veida attiecībām un kas ir vērsta uz nepelnītu priekšrocību iegūšanu sev vai citiem.” Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) skaidro, ka valsts sektorā ar korupciju saprot kukuļošanu vai jebkuru citu valsts amatpersonas rīcību, kas vērsta uz to, lai, izmantojot dienesta stāvokli, savas pilnvaras vai pārsniedzot tās, iegūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām. Skaidrojot korupciju valsts sektorā, svarīgi atcerēties trīs pazīmes: (1) valsts amatpersona, (2) dienesta stāvokļa un pilnvaru izmantošana un pārsniegšana, kā arī (3) nepelnīts labums. Par koruptīvām darbībām Krimināllikumā ir paredzēta kriminālatbildība. …
