Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet–
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.–
Kam velti laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirsts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanās klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts kur vājākais lūzt,
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.1
Eifonija (fonētiskais līmenis).
Nolēmu nebojāt dzīvi un palikt pie stabilām vērtībām, respektīvi, pie esošā drauga, bet tagad jūtos
ne cepta, ne varīta. Varbūt pat nedaudz nožēloju.2
Antonīmija (leksiskais līmenis)
Taisi cisas, līgaviņ,
Taisi sev, taisi man!
Sev i man pataisij'se,
Taisi manai māmiņai!3
Atkārtojums (leksiskais līmenis).…
