Mišels de Monteņs esejā „Par žūpību” pauž savu viedokli par tikumiem un netikumiem, par žūpību, par alkohola ietekmi uz cilvēka saprātu un ķermeni, par cilvēka dabu, par spriešanas spēju un saprāta robežām, balstoties uz dažādu labi zināmu personu citātiem. Jūtams, ka filozofs ir dzīvojis Renesanses laikā, jo pēc Monteņa esejā sniegtajiem piemēriem no reālās dzīves un pēc esejas virsraksta „Par žūpību” vien var secināt, ka Renesansē cilvēku dzīve bija kļuvusi daudz bezrūpīgāka – tika patērēts vairāk alkohola, bija vairāk uzdzīves un aktīvāka intīmā dzīve, kas agrāk bija pavisam nepieņemami un sodāmi. Protams, esejā manāmas arī humānisma iezīmes, jo Monteņs savā darbā analizē cilvēka tikumus un netikumus, kā arī viņa dvēseles un tikumisko spēju kopšanu. Monteņa esejā bija minēts, ka cilvēka dvēsele spēj paveikt lietas, kas ir pāri cilvēka saprāta robežām, par kurām pēc tam pašiem esot jābrīnās, to varētu pamatot tā, ka Renesansē aktīvi sāka interesēties par maģiju – spēju pārdabiskā veidā iedarboties uz lietām un cilvēkiem. Atšķirībā no viduslaiku cilvēka, kas uzskatīja Dievu par Zemes un savas esamības radītāju, Renesanses cilvēks dievišķās gudrības un skaistuma augstāko iemiesojumu saskata sevī pašā, kas radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības. …
