Stāsta autors J. Jaunsudrabiņš izmanto vecvārdus, kurus šodien vairs nelieto- arhaismus. Valoda ir krāšņa, bet arī atbilstoša tai, kāda būtu sarunvaloda laukos. Rasmas lasītais, ak virs katra cilvēka galvas karājoties matā smags zobens, kurš agri vai vēlu plīsīs, ir dziļdomīgs poētisms. Arī tēlainās izteiksmes līdzekļi tiek kaisīti ikkatrā lappusē. Tādas metaforas, kā iekalšana galvā vai “būt pastāvīgi piekūpušam ar neziņas dūmiem”, vai arī tas, ka siržu uguns aizskalošot sniegu, ir zelta vērtas un apbrīnojami radošas. Salīdzinājumi parāda un iezīmē Spodra raksturu jaunās krāsās, piemēram, tas, ka viņš skolu pilsētā salīdzina ar cirkus arēnu, kur tiek dīdīti zvēri (žēl, ka cirku jāsaista ar nabaga zvēriem, nevis varbūt tikai klauniem un akrobātiem, žēl..), nevis audzināti ļaudis, arī Rasmas salīdzināšana ar Sauli un to, ka “rudens tumšās dienas aizvelšoties kā migla”. …
