Līdzība starp tā saukto esošo un patiesi pastāvošo un tēliem, kas tiek uztverti kā attēli – vai nu tie parādās sapņos, vai arī rodas, pateicoties citiem prāta tvērumiem vai pārējām mērauklām, – nemaz nepastāvētu, ja nebūtu kaut kā tāda, ko mēs tveram. Savukārt kļūdīšanās nenotiktu, ja mēs nepiedzīvotu sevī vēl kādu citu kustību, kas saistīta ar tēlaino tvērumu, bet tomēr no tā atšķiras; saskaņā ar šo kustību – ja tā neapstiprinās vai arī tiek apgāzta, rodas maldi, bet, ja tā apstiprinās vai arī netiek apgāzta, – patiesība. Arī šo atziņu cieši jāpatur prātā, lai netiktu atmestas tās mērauklas, kuru avots ir darbības spēki, un lai kļūdīšanās, nostiprinoties tikpat lielā mērā kā patiesība, neieviestu visā sajukumu.…
